Vasaras rīts un ar moci jālaiž uz darbu. Vēl tikai melna kafija un maizīte ar ceptu olu brokastīs. Varbūt ielogoties World of Warcraft un pa fikso izpildīt kādu questu? Nu labi, vakarā. Nav vairāk skolas laiki, kad varēja brīvi sēdēt un spēlēt spēlītes. Nav arī vairāk jāstrādā kombinezonā, lai gan tieši studiju laikā sapratu, ka ofisa darbu negribu un labāk darboties ar rokām (kaut arī šad tad eļļainām).
Savos gandrīz 34 gados biju paspējis pastrādāt sākumā kā sporta auto elektriķis, tad auto elektriķis smago auto dīlerī un pēdējos gados kā automatizācijas pielietojumu inženieris loģistikas sfērā. Kad noliktavā redzēju automatizētu robotu palešu pārvietošanai, tad biju pārliecināts, ka to varētu saprogrammēt labāk.
Ar viena gada datorzinātņu studijām tomēr būtu par īsu, tāpēc pieteicos programmēšanas kursos “Mācības pieaugušajiem” ietvaros. Ar nepacietību gaidīju un jau sāku mest aci Udemy. Tā kā vārdā neminamā pandēmija ietekmēja pasauli, manu komandējumu skaits bija krietni sarucis un C# programmēšanas kursi 3 mēnešu garumā likās aizraujoši – visādi masīvi un cikli. Āķis lūpā, pabeidzu un guvu apstiprinājumu, ka mani tas reāli saista. Tiku iedrošināts pieteikties programmētāja amatam.
Sākotnēji pat nebiju domājis, ka hobijs var pārvērsties par jaunu ikdienu. Par ikdienu domājot, jābeidz ēst brokastis un jāripo uz darbu, kur gada laikā no junior esmu kļuvis par mid-level developer. Man ir ļoti būtiski, ka darba vieta un laiks ir elastīgi, bet pavisam negaidot esmu ticis strādāt Dream team. Ja vēlos, varu programmēt kaut desmitos vakarā no Itālijas. Bet labprāt strādāju arī no mājām, kur virtuvē uz palodzes aug pipari un blakus datoram iekārtojies mincis.
Gandarījums par rezultātiem dod pārliecību, ka esmu īstajā vietā!
