Visma akadēmija ir projekts, kas jau otro gadu pēc kārtas liek sarosīties 20 uzņēmuma darbiniekiem, lai kopā, 12 posmu ietvaros, veiktu maršrutu no Nidas līdz Kolkai, viena pārgājiena laikā noejot attālumu, par kuru ekspedīcijas sākumā vienojas visa dalībnieku grupa. Pārgājiena mērķis ir iegūt ne tikai jaunus piedzīvojumus, iepazīt vienam otru un padomāt par savu darbu no citas puses, bet arī, ar dažādu uzdevumu un grūtību pārvarēšanu, saliedēt ekspedīcijas dalībniekus.
Pirmais ekspedīcijas posms aizsākās Nidā un līdz šim, veicot jau astoņus posmus, esam nogājuši vairāk kā 260 kilometrus.
Visma ekspedīcija norisinās divas dienas, kad pirmajā dienā agri no rīta dalībnieki dodas no Rīgas uz ekspedīcijas sākuma punktu, lai visu dienu pavadītu ejot gar jūras malu, kā arī gatavotu pusdienas. Diena noslēdzas viesu namā un nākošajā dienā turpinās ar dažādiem team-building pasākumiem un uzdevumiem, kurus mums nodrošina un palīdz īstenot aktīvās atpūtas organizētāji “Eži”.
Agrais rīts
Ceturtdien, 12. februāra agrā rītā , arī es biju viens no tiem miegainajiem darbiniekiem, kuram tika dota iespēja izbaudīt 8. posma ekspedīcijas piedzīvojumus, tāpēc fotoreportāžas un neliela stāsta veidā pastāstīšu par piedzīvotajām un gūtajām emocijām.
Agri no rīta sākās mūsu ceļš uz Kurzemi, lai jau pēc pāris autobusā pavadītām stundām mēs varētu kopīgi uzsākt Visma ekspedīcijas 8. tūri. Lai arī visi ekspedīcijas dalībnieki pirms došanās ceļā (plkst. 5:30) šķita visai moži un priecīgi, tikai retais atteicās no pagulēšanas ceļa posmā līdz Kandavai, kur visi tika aicināti izkustināt kājas vai pēc vēlēšanās tikt pie rīta kafijas.
Pēc nelielas maldīšanās Kurzemes līdzenajos plašumos, tika atrasts tuvākais ceļš, lai nokļūtu līdz ekspedīcijas 7. posma finiša punktam – pie koka piestiprinātai plāksnītei, uz kuras norādīti visi iepriekšējā pārgājiena dalībnieku vārdi.
Dodamies ceļā!
Tā sākās mūsu piedzīvojumu un emociju pilnais gājiens – aptuveni 3 kilometri no autobusa līdz starta vietai caur slideni-dubļainu meža ceļu. Toties, cik patīkami visiem rīdziniekiem bija krūtīs ievilkt svaigo meža gaisu!
Kārtīgi iesildījušies, iepazinušies un gājiena mērķus nosprauduši, devāmies uz jūras malu, kur mūs jau gaidīja Kurzemnieku cienīgs vējš. Šoreiz gan paveicās jo tas tīri stipri pūta no mugurpuses, atvieglojot mūsu gaitas.
Akmeņainā pludmale zem kājām
Atmiņā palikuši lielie viļņi un akmeņainā pludmale zem kājām, kā arī entuziasms, ar kādu tika sākts gājiens. Lai arī pārgājiena grupas vadītāji Rolands un Uģis sākotnēji norādīja, ka līdz Ventspilij veicamais attālums ir ne vairāk kā 7 km, tomēr, raiti soļojot un pieveicot jau vairāk nekā 9 km, sapratām, ka esam tikai pusceļā. Izbrīns un neliela vilšanās sajūta, jo akmeņainā pludmale jau parūpējusies par nogurumu kājās un izsalkums šo ceļu arī nepadara vieglāku. Vēl jo vairāk – iet mums vēl ko gana un vēl jāatrod vieta, kur pagatavot pusdienas. Optimismu pazaudēt nedrīkst.
Pozitīvā noskaņa
Taču neraugoties uz to visu, ceļš pagāja smieklos un sarunās, klusumā un dabas (kas tik tiešām bija pārsteidzoši skaista) vērošanā. Šādas pastaigas, kad pavisam nejauši izvēlētiem cilvēkiem jādala viens ceļš, satuvina pat tos, kuriem, šķiet, nav nekā kopīga un ikdienas gaitās un steigā pateiktais “čau”, nu jau kļūst par ko vairāk. Jo tieši šādos brīžos viens otrā ieklausās visvairāk, izpalīdz un soli solī pavada blakus.
Geokeša punkts
Lai atstātu kaut ko paliekošu, dažus kilometrus pirms Ventspils tika ielikts geokeša punkts; mūsu drosmīgie stiprā dzimuma pārstāvji to visai veikli un profesionāli piesēja augstākā paugura priedes galotnē. Urrā – uzdevums izpildīts!
Devāmies tālāk. Un atkal – sarunas par un ap dzīvi, smiekli un arī pa kādam noslēpumam atklāts. Bet ik pa brīdim bija derīgi, pavisam nemanot, paslīdēt sānis no visiem un soļot vienam. Apdomāt dzīvi un, nestabili virzoties pa akmeņaino pludmali, palikt ar sevi vienatnē. Vismaz domās.
Pusdienu pauze
Atraduši piemērotu vietu, kur iekurt ugunskuru, sākām gatavot pusdienas. Lieki būtu piebilst, ka visi dalībnieki bija ļoti izsalkuši. Sākotnēji, ar nelielām bažām uztvertais “plovs ar grūbām”, ar vadītāja Rolanda gādību un visu ekspedīcijas dalībnieku cītīgu palīdzību, izrādījās nepārspējami garda pusdienu maltīte! Un tad jau tika arī atgūti spēki un optimisms doties tālāk. Komandas gars un vienotība – tā varētu raksturot pusdienu pauzē valdošo noskaņu.
Naksnīgā Ventspils
Tikuši Līdz Ventspils molam, sapratām, ka nedrīkstam apstāties pie jau sasniegtā, un bija nolemts nosprausto mērķi īstenot: šķērsot pilsētu un, atgriežoties jūras krastā, pielikt koka plāksni un noslēgt veikto posmu. Vai man pieminēt visas emocijas un kopības sajūtu, kāda tika gūta, šķērsojot naksnīgo Ventspili? Pajautājiet jebkuram no visiem ekspedīcijas dalībniekiem, un viņi jums to izstāstīs ar plašu smaidu sejā! Mērķis sasniegts – 27 kilometri pieveikti!
Un visbeidzot, melnā tumsā, ar lukturīšiem rotājoties veikli parakstījāmies uz plāksnītes un to svinīgi (lai arī ar nosalušām rokām) piestiprinājām pie priedes, kā atskaites punktu par veiktajiem kilometriem. Sajutām milzīgu gandarījuma sajūtu – un kā nu ne – mērķis sasniegts un, no tumsas un vēja nebaidoties, draudzīgi pieveikti 27 kilometri!
Šādi noslēdzās pirmā Visma akadēmijas diena – tā bija ne tikai piedzīvojumiem un emocijām bagāta, bet arī deva iespēju paraudzīties uz pavisam pašsaprotamām lietām nedaudz citādāk. Un pateikt paldies un ievērot vienam otru. Nākamā diena tika pavadīta veicot dažādus komandu saliedējošus uzdevumus, kā arī bija iespēja paraudzīties uz pirmajā dienā paveikto un izanalizēt to.
