“A ko? Protams, ka varu!”. Par darbu, operu un nīlzirgiem Zambezi upē stāsta Antra Zālīte

Visma Enterprise vadītāja Antra Zālīte intervijā atklāj ne tikai to, kā sākusi darboties IT jomā, bet arī par to, kā aizrit viņas dienas, brīvais laiks un to, cik ļoti viņu iedvesmo opera.

  • Kāpēc izvēlējies tieši IT jomu?

Pavisam nejauši. Tie cilvēki, kas pazīst Normundu Bergu, noteikti spēj iedomāties, kādus jautājumus viņš mēdz uzdot. Tiem, kas viņu nepazīst, es ļoti iesaku iepazīties, jo tādu cilvēku IT jomā Latvijā ir ļoti maz. Un, kad 1999.gadā viņš man teica: ”A ko? Vārga esi? Nevari uzbūvēt Baltijā lielāko IT pakalpojumu?”, es varēju tikai atbildēt: “A ko? Protams, ka varu!”

Tā tas viss sākās. Es atnācu uz Fortech, un maz ko saprotot no informācijas tehnoloģijām, sāku ar vienu projektu, vēlāk pārņēmu SAP ieviešanas grupu un attīstīju SAP pakalpojumu gan Lietuvā, gan Igaunijā jau Microlink sastāvā. Tika “uzbūvēti” arī citi risinājumi kopīgā portfelī, tajā starpā arī “Apvārsnis” un dokumentu pārvaldības risinājumi. Tā arī Microlink izveidojās par Baltijā lielāko IT pakalpojumu uzņēmumu, un uzņēmumu pārvaldības risinājumu daļa bija nozīmīga tā sastāvdaļa.

  • Kas ir tās lietas, kas Tevi iedvesmo un motivē darboties un uzņemties arvien jaunus pienākumus?

Pirmkārt, jau droši vien, kā jau lielai daļai cilvēku, tas lielākais motivātors ir tas, ka ik pa brīdim vari sev pierādīt, ka tu vari izdarīt kaut ko vairāk vai labāk. Tas, manuprāt, ir tāds universālais dzinējspēks.

Otra lieta, kas mani motivē, ir, ka varu strādāt kopā ar gudriem cilvēkiem. Man patīk mācīties diendienā strādājot un es nekad neesmu baidījusies ņemt darbā cilvēkus, kas ir gudrāki par mani.  Tas ir daudz interesantāk nekā strādāt ar kolēģiem, kuri tikai gaida no tevis vadošus norādījumus.  Jo, ja tu strādā kopā ar gudriem līdzgaitniekiem, tu neizbēgami audz arī pats. Un faktiski jebkurā karjerā izaugsme, gan garīgā, gan profesionālā, ir saistīta ar vidi, kurā tu atrodies. Ja tu pats izveido izaicinošu, bet tajā pat laikā patīkamu vidi, tas ir labākais motivējošais faktors, kas rada prieku un nepieciešamību ik dienu virzīties uz izcilību. Svarīgs ir arī līdzsvars – ja tu daudz strādā, tev ir jāmāk intensīvi atpūsties. To visu vajag sabalansēt.

  • Un kā tu atpūties?

Katrā dzīves posmā ir bijis citāds atpūtas veids.

Es laikam esmu diezgan aizrautīga persona, man patīk mesties iekšā lietās “pāri galvai”.

Kādreiz, pirms daudziem gadiem, mana galvenā atpūta bija aizrautīga lasīšana – es varēju piektdienas vakarā paņemt grāmatu un pirmdien no rīta, pēc divām negulētām naktīm, iet uz darbu ar milzīgu gandarījumu, ka es esmu izlasījusi kādu foršu grāmatu. Ar vecumu tas pāriet, jo laikam esmu savu normu izlasījusi un tā vairs nedaru. Es joprojām daudz lasu, bet ne tādā veidā.

Kādu brīdi es diezgan intensīvi skatījos labu kino un man likās, ka tā ir izcila pārslēgšanās citā realitātē. Arī tas man ar laiku apnika. Kino joprojām skatos, un, balstoties uz iepriekš redzēto, esmu kļuvusi daudz izvēlīgāka.

Tad es izdomāju, ka vēl cits veids, kā varētu labi atpūsties, ir kaut ko mācīties, un tā ik pa laikam es atrodu kaut ko jaunu, ko apgūt. Piemēram, tagad studijas doktorantūrā (Antra studē starpaugstskolu doktorantūras programmā “Biznesa vadība” Banku augstskolā) ir gana liels izaicinājums pats pa sevi.

Kādā brīdī es konstatēju, ka gandrīz neko nezinu par operu. Tad es sāku lasīt un mācīties par to, un tas pārvērtās par atsevišķu vaļasprieku, kas apvienojās ar citu senu aizraušanos – ceļošanu.

Ja nesēžu lekcijās un nestudēju vadībzinātnes teorijas, vai  neesmu iegrimusi kādā no savām daudzajām operas grāmatām vai ierakstiem, tad, visticamāk, dodos garākā pastaigā ar nūjām un suni gar jūru – tas aizstāj meditāciju.

  • Pastāsti par grāmatām, ko tu noteikti ieteiktu izlasīt.

Katrā dzīves posmā tas noteikti ir kaut kas savs.

Mana svēta pārliecība ir, ka pavisam agrā jaunībā, kad dzīves pieredze ir maza, ir jālasa klasika. Puišiem ir jālasa kaut kas no Hemingveja, Remarka vai krievu klasiķiem – Dostojevska, Tolstoja. Kaut kas, kas tiešām ir fundamentāls, to, ko daudzas paaudzes atzinušas par labu esam, kaut kas, no kā mācīties un veidot savu pasaules uzskatu.

Un tad, atkarībā no tā, kas dzīvē notiek, kādam lielāks uzsvars tiek likts uz romantiku, kādam, iespējams, uz ezotēriku, kādam uz specifiskām, izzinošām lietām. Arī man ir bijuši dažādi periodi. Viens no tiem bija, kad es lasīju tikai lubu literatūru – biju pārstrādājusies un man bija jālasa vieglākais no vieglākā. Man bija svarīgi lasīt un pārslēgties un es nebiju spējīga sevi apgrūtināt ar nopietnu saturu.

Un tad ir bijuši citi periodi. Piemēram, kad es divus gadus dzīvoju Kazahstānā, es lasīju tādus pasmagus, vairāk filozofiska satura, darbus. Tajā laikā es sāku vairāk lasīt grāmatas krievu valodā, krievu filozofus – lietas, kas manai paaudzei bija diezgan svešas.  Man vienmēr ir bijis tā, ka tās grāmatas, kas man konkrētajā dzīves posmā ir bijušas vajadzīgas, kaut kā pašas pie manis atnāk. Piemēram, man nekad nebija īpaša interese par Salmanu Rušdi, bet vienā brīdī viņa grāmatas pēkšņi nonāca manās rokās. Tāpat Umberto Eko –  ilgi stāvēja plauktā, es uz to skatījos un domāju – šausmīgi bieza grāmata, ļoti negribas sākt. Taču vienā brīdī roka pati pastiepās un prasījās to grāmatu paņemt un lasīt.

IMG0449
Antras “grāmatu plaukts”

  • Kas, Tavuprāt, ir veiksmīgas karjeras priekšnoteikums?

Manuprāt, nav tādas universālas receptes, jo karjeras mēdz būt ļoti dažādas un cilvēkiem mēdz būt ļoti dažādi karjeras mērķi. Ir cilvēki, kuriem nav skaidri definēti karjeras mērķi, taču viņiem izdodas izveidot veiksmīgu karjeru. Es zināmā mērā piederu pie tiem, kas nav uzstādījuši īpašus mērķus, bet vairāk ir sekojuši iekšējām sajūtām – kas ir tā nākamā lieta, kas man pašai varētu būt interesanta? Kur es saskatu kādu izaicinājumu un, ko no tā varu iegūt es, un ko uzņēmums, uz kuru es aizeju strādāt? Un, droši vien, tas ir iemesls, kāpēc man nav sava uzņēmuma. Reiz es esmu mēģinājusi un sapratusi, ka tajā visā ir zināmi ierobežojumi, kas man tā īsti nepatīk.

  • Kāds ir bijis tavas dzīves lielākais izaicinājums?

Man pat grūti pateikt. Paraugoties atpakaļ, katrs no izaicinājumiem konkrētā laikā ir bijis vērtīgs un devis lielisku pieredzi. No šodienas skatu punkta raugoties, ir tādas lietas, gan privātā, gan darba dzīvē, par kurām varu teikt, jā – to es izdarīju tiešām labi, bet grūti spriest, vai tiešām tas ir bijis lielākais izaicinājums.

No profesionālā viedokļa es joprojām domāju, ka tas, ko mēs ar kolēģiem izdarījām Microlink laikos ar pan-Baltijas komandu izveidi, bija tiešām liels sasniegums, jo nevienam citam IT uzņēmumam Baltijas valstīs tas tolaik nebija izdevies.

Kādreiz es daudz ceļoju un man likās, ka tas ir izaicinājums – ar mugursomu divas nedēļas vazāties pa Keniju vai Zimbabvi. Ir izaicinoši, it sevišķi, ja tu no rīta pamosties un izrādās, ka telts ārpusē zāli grauž “kaut kas”. Labi, ka tā izrādās zebra. Vai, piemēram, braukt ar laiviņu pa Zambezi upi un, izrādās, ka tas nav akmens, kam tu esi uzbraucis virsū, bet gan nīlzirgs. Un, kā mēs zinām, nīlzirgs ir bīstamākais dzīvnieks starp plēsīgajiem zvēriem. (smile) Joprojām sapņoju par Āfrikas kontinenta šķērsošanu “overland” grupā – tikai grūti izbrīvēt 72 dienas, un arī drošības situācija pašreiz nav pārlieku labvēlīga šādam piedzīvojumam.

Man nav sava Everesta. To vēl varētu izdomāt, lai būtu, kur uzkāpt.  Lai gan – patreiz nozīmīgākais izaicinājums ir reiz iegūt doktora grādu.

  • Ja Tev būtu iespēja sākt savu profesionālo karjeru no jauna, kas būtu tas, ko tu mainītu, darītu citādāk, vai atstātu tāpat?

Es pēc 1. vidusskolas neietu uz filoloģijas fakultāti. Bet varbūt tomēr ietu gan. Tajos laikos tas bija zināms protests, jo uz turieni no mūsu skolas neviens nebija devies 15 gadus. Man likās, ka tā ir tā vieta, kur man ir jāiet, un ka no manis varētu iznākt varena rakstniece vai dzejniece, kas, protams, gandrīz nekad neiznāk no filoloģijas fakultātes absolventiem. (smile) Iespējams, ka vajadzēja pēc 1.vidusskolas iet kopā ar visiem pārējiem uz vairāk eksaktu jomu un tā būtu bijusi pareizāka izvēle – vismaz mūsdienu apstākļos noteikti. Tad, protams, viss izveidotos citādi. Nekad jau nekas neatkārtojas.

  • Iedomājies, ka aizņemtajā ikdienas dzīvē Tev dotu vienu dienu bez pienākumiem un atbildības. Kā Tu to izmantotu?

Aizbrauktu uz operu. Tas ir arī tas, ko es daru, kad man nav ne pienākumu, ne atbildības. Citi brīnās, kā es varu braukāt pa operām, pa pasauli viena pati. Kas tur foršs?  Bet es saku, ka tā ir visbrīnišķīgākā iespēja. Es aizlidoju, piemēram, uz Minheni un man ir vesela diena vienai pašai un es varu darīt visu, kas man ienāk prātā. Es varu organizēt dienu jebkādā veidā – varu gulēt viesnīcā, lasīt grāmatu un nejusties par to vainīga. Un vakarā aiziet uz operu un izbaudīt to. Viena pati. Ļoti egoistiski. (smejas)

  • Cik bieži Tev sanāk Latvijā aiziet uz operu?

Es Latvijā esmu redzējusi gandrīz visu, kas ir repertuārā, līdz ar to es noteikti aizeju uz visām jaunajām izrādēm, ja uzskatu, ka tās ir vērts skatīties. Varu atzīties, ka neesmu bijusi uz “Kartupeļu operu”. Tas ir vienīgais, ko es neesmu redzējusi no Latvijas repertuāra. Tā ir vairāk domāta bērniem un mana mazmeita vēl nav izaugusi līdz vecumam, kad Kartupeļu opera būtu aktuāla.

Bavārijas operas Manon Lescaut reklāma, kas dod priekšstatu gan par iestudējumu, gan solistiem un mūziku. Manon Lescaut ir viena no Antras 2014. gada favorīt-izrādēm, tā arī ir piemērota cilvēkiem,
kas ar operu iepriekš nav saskārušies.

  • Kādu tu iztēlojies Visma Latvijā pēc 10 -15 gadiem?

Mana pārliecība ir, ka būs vairāki Visma uzņēmumi Latvijā. Jau tagad nosacīti ir trīs, domāju, ka būs vēl kādi pāris. Mēs viens otru atbalstīsim, labi papildināsim, un kopsummā katra no kompānijām nodarbosies ar to, kas tai padodas vislabāk.

Tas arī ir mūsu lielākais izaicinājums šobrīd – saprast, kas ir tās lietas, kuras mēs protam darīt vislabāk un darīt tikai tās. Ja mēs būsim kādas 10 kompānijas šajā grupā, kas viena otru atbalstīs, domāju, ka būsim lielākā un veiksmīgākā kompānija Baltijā noteikti. Un vienalga, piedāvājot produktus un pakalpojumus mākonī, tradicionālajā vai hibrīdmodelī. Kas tajā brīdī būs pieprasītākais tirgū, to mēs piedāvāsim vislabākajā veidā.