“Nekad neesmu redzējusi ļaunu programmētāju”. Intervija ar Visma Enterprise Izstrādes vadītāju Valēriju Savinu.

Kā Tu jūties, nesen kļuvusi par lielākās Visma Enterprise struktūrvienības vadītāju?

Jūtos tiešām ļoti, ļoti labi, jo jūtu, ka varu ietekmēt notiekošo, varu palīdzēt un atrodos pareizajā vietā. Varu pozitīvi ietekmēt gan uzņēmumu, gan cilvēkus.

Lai gan kļuvi par vadītāju samērā nesen, Tu esi ātri nonākusi līdz šai sajūtai. Vai sākumā bija kādas šaubas?

Nē, šaubas man nebija nevienu brīdi, jo man kaut kā ir sanācis dzīves gaitās vienmēr teikt “jā”.
Ja tas ir kaut kas pozitīvs, tad vienmēr saku, “jā”, un tikai tad domāju par sekām. Tas arī, domājams, man palīdzēja izaugt līdz šai pozīcijai. Esmu pieradusi, ka, ja man kāds piedāvā kaut kur uzstāties, pat, ja tas ir nākamajā dienā, es teikšu “jā”.  Piemēram,  kādreiz uzņēmumā FMS es ar Aldi Ērgli vadīju “podkastus”, jo man jautāja, “Gribi?” un es teicu, “Jā!”. Un tikai pēc tam es domāju: “Ārprāts, visi klausīsies manu ierakstīto balsi.”

Nepieciešams noorganizēt konferenci, vajag palīdzēt, studentus pamācīt, vadīt Visma izstrādes grupu – visam saku “jā”.

ValerijaVISMA

Pastāsti, kādi bija galvenie “Jā” soļi, kas Tevi atveda līdz izstrādes vadītājas lomai? Kādi bijuši būtiskākie “Jā” tavā karjerā?

Pirmais “Jā” bija vispār sākt karjeru IT jomā. Mācījos trešajā kursā un kursa biedrene man uzrakstīja, ka viņa iet prom no Lattelecom Technology testēšanas amata un viņai liekas, ka es varētu būt viens no cilvēkiem, kurš derētu šai pozīcijai. Es pirms tam biju strādājusi, bet ne šai nozarē.

Ko studēji tajā laikā?

Datorzinības RTU. Un piestrādāju pa vasarām Dublinā par bārmeni.  Pēc tam šeit, Vecrīgā, par viesmīli. Tad es nolēmu, “viss – jāsāk arī profesionāli strādāt”. Atbildēju uz kursa biedrenes piedāvājumu ar:  “Jā, protams, mēģināšu!” Aizgāju uz interviju, intervēja mani Kārlis Gobleja, kas tobrīd, ja nemaldos, bija IT nodaļas vadītājs. Intervijā godīgi pateicu, ka nezinu, kas šis ir par amatu, kā arī to, kas būtu jādara, bet apsolīju, ka, ja viņi man ļaus mēģināt, tad es pēc divām nedēļām zināšu un sapratīšu visu, ko darīt.
Intervētājs teica – “Mēs jums piezvanīsim.”

Vēlāk neviens nezvanīja un es domāju – viss. Tad pēc aptuveni nedēļas viņš man zvanīja, atvainojoties par to, ka bijis slims un nav uzzvanījis laicīgāk, un sacīja, ka gribētu mani pieņemt darbā.
15.februāris man ir profesionālie svētki, tad es aizgāju strādāt uz Lattelecom. Tas bija mans pirmais “jā”.

Otrais “jā” bija, kad man piedāvāja iet prom no Lattelecom Technology uz Eagle Technology (kuru pēc tam FMS iegādājās). Toreiz man nebija nekādas šaubas par iešanu prom, jo gribējās izmēģināt kaut ko jaunu.

Tad sekoja tas “jā”, kas vairāk bija kā “nē”– kad jau vairāk kā gadu biju strādājusi Eagle Technology un FMS mūs nopirka, bija izvēle – iet prom no uzņēmuma vai turpināt strādāt FMS. Tajā brīdī bija ļoti daudz šaubu un daudzi cilvēki neaizgāja uz FMS. Es teicu “jā” un tagad zinu, ka sākt strādāt FMS bija ļoti pareizs lēmums.

Noteikti nākamais “jā” bija visi tie izaicinājumi, ko mums deva Gundega Lazdāne (bij. Sistēmanalīzes grupas vadītāja). “Veidojam analītiķu biedrību” – es teicu “jā”! “Rīkojam konferenci, uzstājamies”,  – jā! Otra lieta, ko Gundega iemācīja – ja tev kāds lūdz palīdzību, tad pirmais, kas tev ir jāpasaka ir “Jā, palīdzēšu!” Nedrīkst jau pašā sākumā teikt “nē”. Un, kad man piedāvāja iespēju aizvietot Gundegu, viņas dekrēta atvaļinājuma laikā vadot grupu, tad teicu “jā”. Pēc tam atnāca Artūrs (Artūrs Ernštreits, Produktu attīstības direktors) un teica, ka būtu forši, ja es palīdzētu viņam pastrādāt ar mūsu uzņēmuma procesiem, palīdzot tos uzlabot. Arī tad es teicu “jā”! Un nākamais sekoja jautājums par izstrādes grupas vadīšanu – un, kā zināms, es atkal teicu “jā”.

Tev ļoti atbilst teiciens – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.

Jā. Kā arī  – jo vairāk dara, jo vairāk vari arī piedāvāt.

Tu arī ieminējies par analītiķu biedrību. Tu dari dažādas lietas arī ārpus darba. Vai vari pastāstīt par svarīgākajām no tām?

Svarīgākā noteikti ir lekciju pasniegšana RTU. Pagājušogad es vadīju vairākas vieslekcijas un šogad man piedāvāja vadīt arī e-komercijas kursu. Pirmo gadu es vadīju praktisko daļu un tad, no pagājušā gada, pilno e-komercija kursu.

Otra svarīgā lieta ir BDA kursi sertifikācijai. Tad pati IIBA (International Institute of Business Analysis) Latvijas nodaļa un tās attīstība. Kā arī analītiķu vakariņas, kuras, es ceru, kādreiz atkal notiks. Šī ir galvenās lietas. Protams, arī konferences. Svarīgi ir izmantot visas iespējas, lai iegūtu papildus pieredzi un zināšanas.

Lai tu varētu mācīt, tev noteikti arī pašai ir jāpapildina savas zināšanas. Kā tu to dari?

Pirmkārt- VISMA (agrāk FMS) ir viena no labākajām darba vietām jau ar to, ka nodrošina ļoti daudzveidīgu pieredzi. Man ir paveicies,  jo nav bijis tā, ka atkārtojas kaut kādi projekti, darbi, esmu ieguvusi ļoti daudzveidīgu pieredzi.

Vadot BDA grupas, pirmajā gadā man bija 7 gadu pieredze, bet manā pirmajā grupā bija cilvēki, kuriem toreiz bija 12- 17  gadu pieredze. Toreiz es domāju: “Ko tad es tur tā – man tikai 7 gadu pieredze!”. Bet jau otrajā dienā es sapratu, ka īstenībā man pat ir vairāk ko pastāstīt un, ka citiem tā pieredze ir vairāk vērsta uz vienu produktu, projektu, vienu komandu un viņi vairāk ir profesionāli tajā virzienā, bet līdz ko tu sāc runāt par citām pieejām vai individuālām izstrādēm,  tad cilvēki uzreiz saprot- “o, jā, vēl eksistē citas lietas un pieejas”. Man ir paveicies, ka esmu izbaudījusi gan projektus, gan “start-upus”, gan produktu attīstību, gan procesu,  funkcionalitātes maiņas , gan ieviešanas – visu, ko var – tas ir pirmais, kas dod bāzi, par ko stāstīt.

Otrais – kā jau es minēju, censties piedalīties, dažādos ārējos pasākumos  – maksimāli to izmantot.

Un vēl – lasīt grāmatas. Mūsu nozarē mums ir paveicies, ka var izlasīt  labu grāmatu un uzreiz kļūt gudrāks – tev rodas jauna pieredze un zināšanas. Tāpēc es ļoti daudz cenšos lasīt.

Valerijabooks

Valērijas grāmatu plaukts.

 

Noteikti arī kolēģi. Man dzīvē ir paveicies, ka vienmēr apkārt ir cilvēks vai cilvēki, kuri izaicina un ļoti daudz iemāca. Kādreiz tas bija Aldis Ērglis, tad Gundega Lazdāne, Ilmārs Krampis, Artūrs Ernštreits un tagad es ceru, ka šis cilvēks būs Antra (Antra Zālīte, Visma Enterprise vadītāja). Es vienmēr novērtēju, ka man ir blakus tiešais vadītājs – mentors, kas ne visiem cilvēkiem ir. Tāpēc gribu to nodot arī tālāk. Maksimāli cenšos daudz uzstāties, lai dalītos ar to, kas man ir bijis dots. Uzskatu, ka katram cilvēkam, kurš  ir profesionāls, kuram ir zināšanas, ir pienākums tās nodot pārējiem, jo tikai tā mēs spēsim attīstīties un sasniegt rezultātus. Mācot citus un uzstājoties, arī tu pats kļūsti daudz gudrāks un profesionālāks. Viena lieta ir izlasīt konkrētu metodi un grāmatu un teikt – o, jā, es visu zinu. Otra lieta ir to izstāstīt citam. Tu izlasi vēl citus materiālus, pārlasi tos vairākas reizes, palielinot savu zināšanu līmeni. Grāmatas, dažādi notikumi, darbs, un cilvēki – tie ir avoti zināšanu iegūšanai.

Jūtams, ka darbs ir tava aizraušanās. Acis mirdz, kad stāsti par darba lietām, bet noteikti ir arī kaut kas cits, ar IT nesaistīts, ko tu ar prieku dari?

Mana aizraušanās ir ēdienu baudīšana – garšīga ēšana. Viens no hobijiem ir dažādu, interesantu restorānu apmeklēšana – gan Rīgā, gan citviet. Arī man pašai ļoti patīk gatavot. Mana mamma un vecmamma labi gatavoja un viņas pieradināja, ka nedrīkst gatavot vienkārši tāpēc, ka vajag ēst – tam  ir jābūt tādam kā notikumam. Es mājās cenšos eksperimentēt –  ir svarīgi, lai ēdiens arī mājas apstākļos ir vienmēr skaisti noformēts. Patīk garšvielu burvestība. Patīk lasīt par tām – kādu labumu no tām var iegūt. Forši ir tas, ka tas ļoti atšķiras no darba ikdienas. Tā ir iespēja radīt. Es neesmu programmētājs un es neko neradu savā darba vietā, bet vismaz mājās radu labu ēdienu no dažādām sastāvdaļām.  Jauki ir, kad atnāk ciemiņi un saka, ka pagatavotais ir garšīgs. Un, protams, kā jau mēs visi zinām, arī vīriešiem patīk, ja labi gatavo. Arī tas motivē.

Otra lieta, ko esmu atklājusi – slēpošana. Man kādreiz nepavisam nepatika ziemas aktivitātes. Man patīk sportot, bet vairāk spēles veidā. Iet katru nedēļu uz sporta zāli – pie tā es sevi nevaru pieradināt. Šogad pirmo reizi slēpoju un esmu šokā, kā cilvēki spēj doties slēpot tikai vienreiz gadā! Mēs bijām slēpot februārī un atbraucot atpakaļ domāju – kā līdz nākamajam februārim izdzīvot? Bija forši! Un tā nometnes sajūta, ka tu agri celies un agri dodies gulēt, lai nākamajā rītā varētu piecelties.

Valerijasleposhana

Braucot atvaļinājumos, es vienmēr esmu ņēmusi līdzi grāmatas un ir sanācis domāt par darbu. Arī šoreiz es paņēmu grāmatas un datoru, bet nevienu reizi to neatvēru, jo tā bija tāda kārtīga nometne, kārtīga atpūta un fiziska slodze.

Vēl Tev acis deg, kad runājam par Agile, kas pašreiz ir būtiska tēma mūsu uzņēmumā. Kāpēc Tev šķiet svarīgi to ieviest?

Agile pamatā ir ļoti pareizas vērtības. Es Agile neuztveru kā metodi, bet gan īpašību kopu komandai, uzņēmumam, cilvēkam. Man ļoti patīk, ka Agile ļoti akcentē vērtību – visam, ko tu dari, ir jārada vērtība. Mēs bieži vien darām, pirmkārt, neapzinoties to, ka mēs iedodam to vērtību, un, otrkārt, darām lietas, kurām nav vērtības, izdarot kaut ko tikai inerces pēc. Vērtība ir arī tas, ka cilvēkiem vienmēr ir būtiski lepoties ar savu darbu. Es negribētu strādāt, piemēram, kazino vai alkohola biznesā, darīt tādas lietas, kurās, manuprāt, vērtības nav. Cilvēkiem, man, sabiedrībai, lietotājam – nav. Programmatūras ražošana – tur jābūt augstajai vērtībai, kalpot sabiedrībai, gala lietotājiem un valstij. Gribētos, lai tiek domāts vairākos līmeņos, lai nav tikai kaut kāds savtīgs mērķis – nopelnīt. Otrkārt, man patīk Agile ideja par caurspīdīgumu, ka visi visu redz. Ka tiek panākts, ka nevis cilvēki izolēti strādā, bet es varu redzēt, ko dara citi. Un arī mani kolēģi var redzēt, ko daru es – tas ļoti veicina efektivitāti.

Noteikti vērtība arī ir, ka mums visu laiku vajag attīstīties un domāt, ko uzlabot. Tu nevari pateikt – lūk, re, kur man te ir procedūra un es te pēc tās visu mūžu strādāšu. Nē! Visu laiku jāattīstās un jādomā par uzlabojumiem. Tas, ka tiek atrasts konkrēts uzlabojums, nenozīmē, ka bija slikti pirms tam – tā ir attīstība un mēs nevaram neevolucionēt – tas ir pret mūsu dabu.
Agile pamatvērtības un principi ir ļoti pareizi un, ja pie tā visa klāt iedod metodes, kā tu vari panākt visas šīs lietas, tad, kāpēc gan lai kāds pretotos vērtības radīšanai, komandas apmierinātībai, nemitīgiem uzlabojumiem?

Bet ir cilvēki, kas pretojas?

Es domāju, ka viņi varbūt līdz galam nav izpratuši pašu ideju. Viņi uzskata, ka Agile tikai ir konkrētu metožu kopa.

Uzskatu, ka tas ir labi, ka esmu vadītāja, jo es tiešām gribu rūpēties un mani mērķi ir gaiši. Taču es arī uzskatu, ka darbam jābūt prioritātei, tāpēc esmu ļoti prasīgs vadītājs  un man ir ļoti grūti pierast pie tā, ka cilvēki var pateikt “nē”, ka var nelasīt grāmatas un, ka viņi nav tādi kā es. Es tagad sev mācu, ka nevar no visiem gaidīt to pašu, jo citiem ir ģimenes un attiecīgi citas rūpes.  Man nav bērnu, topošais vīrs ir IT cilvēks un man nav viņam jāpieskaņojas – tas ļauj daudz laika veltīt darbam. Protams, cilvēkam, kuram ir bērni, ir citas prioritātes, tāpēc es mēģinu sevi visu laiku apstādināt, un sacīt,  ka nevaru no visiem prasīt visu. Runājot par cilvēkiem kopumā, redzu, ka daudzi paši sevi iedzen tajā neapmierinātības stāvoklī – “nevar”, “nē”, “būs slikti”, “tā mums vienmēr bija un tā notiks”. Kad to pamanu, es domāju – kāpēc? Kāpēc domāt par to sliktumu? Ja viņš būs, tad tu viņu saņemsi un tajā brīdī tu sāksi par to domāt.

Varbūt , ka vajag mēģināt cilvēkiem mācīt “six-thinking-hats” metodi – mācīt iejusties citās domāšanas lomās –  kā tas ir ar to dzelteno cepuri sēdēt un melno uz kādu brīdi nolikt malā?

Jā! Jo man arī vajadzētu uzlikt melno cepuri galvā, dažreiz es pārāk rožaini domāju. Savukārt kolektīvā jādabū vairāk tās pozitīvās cepures. Es dažreiz domāju, ka cilvēku daba mēdz būt tāda, ka viņš visu laiku domā, ka viņu kāds grib iegāzt, bet īstenībā tā nav, it īpaši mūsu – IT nozarē. Tie paši izstrādātāji – man patīk  IT cilvēku raksturs – pirmkārt, viņi ir ražotāji, nav runātāji, viņiem patīk radīt. Otrkārt, tie ir ļoti labsirdīgi cilvēki, es tik tiešām neesmu redzējusi ļaunu programmētāju.

IT vide ir fantastiska, tāpēc vienmēr brīnos, kāpēc mums nav tik daudz IT cilvēki – tagad vairāk parādās, bet, ja tu paskaties universitātē, tad šo fakultāti absolvē ļoti maz cilvēku. Turklāt es brīnos, ka mums ir tik maz meitenes. Mūsu uzņēmums ir izņēmums – mums viņas ir, bet, paskatoties RTU, cik es esmu redzējusi, gājusi uz vieslekcijām – sēž 200 cilvēki un no viņiem ir 10 meitenes.

Es atceros, ka pēc Agile apmācībām, kad ar treneru grupu apspriedām ieguvumus no mācībām, pašās beigās Tu mazliet izaicinoši jautāji “bet kāpēc starp jums nav nevienas meitenes?” Cik svarīgi Tev šķiet, ka kolektīvā jābūt arī sievietēm?

Jābūt, jo es tam redzu lielu vērtību. Tās nav tikai manas domas, es neatceros, kurš to teica, vai, kur tas bija rakstīts, ka IT nozare šobrīd pievērš uzmanību tam, ka tajā jābūt sievietēm. Galvenokārt tādēļ, ka radot jaunus produktus, ir jāņem vērā pēc iespējas dažādāki domāšanas veidi. Ja strādā tikai vīrieši, tad rezultāts ir nepilnīgs.

Sieviešu klātbūtne arī disciplinē komandu. Ja vienā istabā sēž 6 puiši – kā viņi uzvedas? Un kas mainās, kad atnāk sēdēt starp viņiem meitene. Uzvedība kļūst pavisam citāda – uzreiz sāk domāt, ko un kā viņi runā.

Es arī uzskatu, ka sievietēm šajā nozarē viena otrai jāpalīdz, jo mūs mēdz nenovērtēt līdz galam, tāpēc jāatbalsta. Veselīgam feminismam jābūt.

Ar Valēriju sarunājās Visma Enterprise mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Laura Brīvība